ANNAS virtuve. Pieci no rīta.

Cīsiņu deja

ANNA ieslēdz plīti, uzliek pannu un atver ledusskapi, domīgi raugās tajā. Aizver. Atver un aizver saldētavu. Izņem no ledusskapja durtiņām divas olas, uzsit tās uz pannas. Izņem no kabatas mobilo telefonu. Spaida taustiņus. (Redzams ekrāns) "Ārkārtas gadījums - tiekamies Tējas n. 7os." (Redzama ANNAS seja - viņa nopietni domā) "Vai agrāk, cik drīz varat." Pīkstiens - īsziņa aiziet. ANNA iebāž telefonu kabatā, pabaksta olas - vēl mīkstas - brīdi nedara neko, tad strauji pieiet pie ledusskapja, izvelk cīsiņu paku un noliek to uz galda. ANNA skatās uz cīsiņu paku.

CĪSIŅI

Neēd mūs, neēd mūs! (kvieciens)

ANNA

(skaļi un skaidri) Saulgrieži ir garām jau otro nedēļu, tātad tehniski gavēnim jābūt cauri. (pauze) Un cīsiņiem tik un tā nav dvēseles. Piedodiet, mīļie.

Viņa atver paku ar nazi un uz dēlīša sāk iegriezt cīsiņiem galus - dziļi, krustīm. Tad viņa tos rūpīgi sabaksta un liek uz jau čurkstošās pannas. Uzlikusi četrus, ANNA atver atvilktni, izvelk koka nazīti un apgriež olas... otrā rokā viņa saņem atvērto paku un sāk griezties uz ledusskapja pusi, bet (seja tuvplānā - šoks) viens no cīsiņiem sakustas, it kā censtos pieslieties "kājās", nostājoties uz iešķeltā gala. ANNA lēnām atkāpjas, skatienu nenovēršot no pannas, kur visi četri cīsiņi lēkā, kūleņo, tad rindiņā izlec no pannas - ANNA iekliedzas - nazītis un paciņa izkrīt. Kamera atkāpjas, redzama virtuve, kur ap ANNU virpuļo cīsiņu virtene un spīdošā mākonī galda piederumi no atvilktnes, galdauts mēģina lidot kā raja... MĒNESS mierīgi parādās durvju ailē, atspiežas ar roku pret stenderi.

MĒNESS

Esmu gluži labi iepraties šajā ķermeņa pārvietošanas padarīšanā... (viņš pamana ne tik daudz dejojošos priekšmetus kā ANNAS izbīli) Kas lēcies?

Viņam runājot, no stenderes izstīgo lokani zariņi ar zaļām lapiņām un uzzied baltiem, maziem ziediņiem.

ANNA

(pārkliedzot galda piederumu šķindēšanu un trokšņus, ko rada pannas, cenšoties pacelties gaisā, bet krītot atpakaļ uz grīdas) Apturi to!

MĒNESS

(vēl arvien pilnīgā mierā) Viņi parasti tā nedara? Labi, mēģināšu šo deju pārtraukt.

Viņš panākas uz priekšu, paceļ rokas, aizver acis, tad uz brīdi it kā paceļas dažus centimetrus, un priekšmeti pēkšņi apstājas un tad ar pēdējo blarkšķi nokrīt uz grīdas. Virtuvē iestājas klusums, kurā dzirdama kustība augšējos stāvos - atveras durvis, soļi uz kāpnēm.

ANNA

(paniski vācot kopā traukus un cīsiņus, ar vienu roku žestikulējot, čukstus) Ātri! Izej dārzā vai kaut kā tā!

MĒNESS ar rokas vēzienu iesūta galda piederumus atvilktnē pa grupām, tad klusām šķērso istabu un iziet pa dārza puses durvīm, atstājot tās atvērtas.

ANNA uzliek vietā galdautu un kārto beidzamos sīkumus, uzmetot cīsiņus atpakaļ uz pannas un bāžot neizceptos pakā... kad ienāk TĒVS: stipri miegains, ar vienu roku berzē acis vai mēģina saglaust uz atpakaļu matus. ANNA lēnām beidz stūķēt cīsiņus pakā, noliek to uz galda. Daži paliek karājamies ārpusē.

TĒVS

Anna... Tu to troksni? Ko tu te dari?

ANNA

Ē... Es... agri braukšu uz pilsētu... norunājām satikties...

TĒVS

Kur tad nu? Ne taču piecos no rīta?

ANNA

Nu... nē, bet... es jau vēl taisu brokastis... Man izkrita atvilktne ar duramajiem - es gribēju atrast dakšiņu - izņēmu to kasti ārā, un viņa man izšļuka.

Viņa pagriežas pret pannu un neizlēmīgi skatās uz pusceptajiem cīsiņiem. Bail skarties klāt. Viņa uzliek olu uz šķīvja, noņem no tās dažus puteklīšus un apsēžas pie galda ar seju pret TĒVU un durvīm.

Pa atvērtajām durvīm redzams MĒNESS, kurš netālu notupies zālē un sarunājas ar kaut ko, kas nav saskatāms.

TĒVS

Nu labi... ja, kā tu saki, tev te viss kārtībā...

ANNA

(sparīgi māj ar galvu) Jā, jā, protams. Kas lai nebūtu kārtībā. Māju es aizslēgt māku, tas ir, neaizslēgt, jo (smiekliņš) jūs jau te vēl guļat... Nuja. Āha.

TĒVS

Tad es eju atpakaļ gulēt. Cerams, ka tev nekas vairs neizkritīs.

Viņš lēnām griežas uz durvju pusi. ANNA seko ar acīm viņa kustībai - MĒNESS ir pārāk tuvu - viņa izdomā māņu manevru.

ANNA

...Negribi kādu cīsiņu? Es laikam visu neapēdīšu.

TĒVS

(pagriežas daļēji atpakaļ) Nu... īstenībā jau ēst es negribu. Tiešām gribas gulēt. Brokastis medīšu pēc tam, kad piecelšos.

ANNA savelk apbēdinātu ģīmi.

TĒVS

Cīsiņi, tu saki?

ANNA

Jā. Es viņiem iegriezu lielus galus - tie ir krokodilcīsiņi. Paskaties!

TĒVS pieiet pie plīts, ANNA atviegloti uzelpo un, kamēr viņš pieliecas, lai tiešām ielūkotos pannā, mēģina signalizēt MĒNESIM, lai tas paiet tālāk nost.

TĒVS

Nu, ja tu tā saki...

ANNA

Jā! Tas būtu ļoti jauki, vai ne? Mēs varētu kopā paēst un papļāpāt par dzīvi! Es uzlikšu kafijūdeni...

TĒVS

Nē, necelies. Es jau pats varu. Ja jau tā.

Kamēr TĒVS pieiet pie tējkannas, ielej ūdeni, ieber krūzītē kafiju utt., ANNA paliecas pa labi un skatās dārzā. Neizpratnē. Viņa paliecas vēl, lai varētu labāk redzēt. Tur MĒNESS pietupies uz viena ceļa, rokā paņēmis mazu, pelēku ķirzaciņu. Viņš ar otru roku apvelk tai apkārt gaisā loku. Ķirzaciņa sāk augt lielāka.

TĒVS, paņēmis cīsiņus, maizi un kādu tomātu, apsēžas ANNAI pretī pie galda. ANNA viņam pārāk plati uzsmaida.

TĒVS

Nu, kas tad jauns tavā dzīvē? Satiksies ar kādu, tu teici?

ANNA

Jā. Mani draugi. Mēs tur labprāt sēžam Tējas namiņā... vai pie kāda mājās... Lelde un Mikus - tu zini Leldi un Miku?

TĒVS

(smērēdams sviestmaizi) Viņi dzīvo kopā?

ANNA

Nē! Pasarg Die's! Lelde dzīvo kojās, un Mikus dzīvo... Dzirciemā, man liekas.

TĒVS

Ā.

ANNA

Jā...

Klusums. TĒVS apklāj sviestmaizi ar tomāta gabaliem.

Pa atvērtajām virtuves durvīm klusiem soļiem ienāk MĒNESS ar nevainīgas ziņkārības izteiksmi sejā. Viņam uz pleca sēž paliels salātzaļš gekons.

ANNA

(izmisīgi) Starp citu, mums vakar lekcijā teica, ka Dzirciems īstenībā esot tas pats Mežciems, tikai kuršu valodā - dzira viņiem ir mežs. Tas ir... dzira... dzi-ŗa... dziŗa, dziŗa. Vai nav smieklīgi? Divi rajoni, kas nozīmē vienu un to pašu.

Klusuma brīdis. TĒVS paceļ skatu no tomātmaizes.

TĒVS

Tagad saki man, ANNA... Vai tu tiešām esi apmierināta ar to, ko tu tur iemācies? Vai tas tev dod arī kaut ko nopietnu, vai arī tikai šitādas interesantības? Jo ar interesantībām dzīvē īpaši tālu tikt nevar.

ANNA

Izņemot, ja ir Rakstnieks. (pauze; MĒNESS pasper soli vai divus uz priekšu) Jā. Jā, es saprotu. Nu kā, mēs tur mācāmies valodniecību un tā, kas ir diezgan nopietni... (viņa apklust)

TĒVS

Tātad tu jūti, ka šie tavas dzīves gadi nebūs, tā sakot, pilnīgi pa tukšo izdulburēti... ja?

ANNA

(nervozi vērojot gekonu) Jā. Man patīk. Un tas ir diezgan nopietni, jā. Un man patīk.

Šajā brīdī (jo MĒNESS ir pienācis jau pavisam tuvu) gekons pastiepj kaklu un iekampjas TĒVA matos. TĒVS pagriež galvu, vicinoties ar rokām un mēģinot no uzbrucēja atbrīvoties, un nonāk aci pret aci ar gekonu. Viņš grūž krēslu atpakaļ, vienlaikus mēģinot piecelties, un nokrīt, apgāžot krēslu. MĒNESS pēc sadursmes mazliet atkāpjas un izskatās drusku vainīgs.

TĒVS

Un ko Jūs te darāt, jauno cilvēk?

MĒNESS

Sveiki. (Draudzīgs, kaut nedrošs smaids) Es esmu Mēness. Tas (norāda uz gekonu) ir Leopolds. Leopold, tas ir Guntis... Krūmiņa kungs.

Gekons paceļ vienu ķepu un pakustina to savādi cilvēciskā sveicienā.

ANNA

Viņš brauks man līdzi... mēs mēģinām vienai ludziņai. Mums sanāk pa ceļam, un viņš te jau iebrauca, lai pa ceļam varam parunāt par... dekorācijām.

TĒVS

No kuras vietas tad te sanāk pa ceļam?

ANNA saminstinās.

TĒVS

Nu labi. Tu saki, ludziņa? Kaut kas interesants?

ANNA

...Mēs visi tēlojam debess ķermeņus. Es esmu Zeme. Lelde būs Saule, un Mikus - viņš būs Merkurs. Un viņš ir Mēness.

TĒVS

Un gekons?

ANNA

Ā. Gekons... Tas ir... citplanētietis. Mazs, zaļš un draudzīgs.

TĒVS

Mazs, zaļš un draudzīgs.

ANNA

(māj ar galvu un smaida) Jā. Tieši tā.